2.diena – Manas dzimtas sieviete #5DienasDzimtasVesturei #Ciltskoki

Šodien vēlos pastāstīt par sievieti, kuras dzīve bija īsa, bet ļoti spilgta. Tā ir mana vecmāmiņa Elvīra Milda Zābaks (dz. Vēkšējs 1911–1946). Viņa dzimusi Lubānas “Prodos”, turīga saimnieka ģimenē. Kristīta Lubānas evaņģēliski luteriskajā draudzē, un viņas dzimtas saknes meklējamas Lubānas muižas Osnos.

Elvīra mācījās Kaucmindes mājturības skolā, kuru pabeidza 1936. gada 2. oktobrī, tās 14. izlaidumā. No tā laika palicis foto ar viņas darināto tautastērpu, bet pašas izrakstītais pērļu vainags šodien mūsu ģimenē tiek glabāts kā īsta relikvija. Saktiņas lieku nu jau pie sava tautastērpa

1934.gada Lubānas draudzes uzsaukto un laulāto grāmatā lasāms, ka Elvīra un Nikolajs Krēsliņš bijuši trīsreiz uzsaukti laulībai, bet līgava atteikusies. Droši vien sirds juta, ka šis nav īstais ceļš.
Un tā arī bija – jau pēc dažiem gadiem, 1940. gada 8. aprīlī, viņa bija pierakstīta Bērzaunes pagasta Meirānos, precējusies ar Eduardu Zābaku, manu vectēvu. Laulību ieraksts nav saglabājies, bet zināms, ka viņi apprecējās pret Elvīras vecāku gribu. Mīlestība bija stiprāka par ģimenes noteikumiem. Šis fakts atbilst arī manas mammas stāstītajam, ka Elvīra precējusies mīlestības dēļ.

1941. gada 16. oktobrī piedzima viņu pirmdzimtā — Dzidra Minna Zābaks, bet jau nākamajā gadā viņa nomira no plaušu karsoņa, vēl nebūdama gadu veca.

Šis zaudējums bija smags. Kad 1943. gadā piedzima mana mamma, vectēvs viņu steidzīgi lika kristīt savā ticībā - pareizticībā, cerībā, ka šoreiz Dievs bērnu pasargās.

Elvīra pati jau tajā laikā slimoja ar tuberkulozi. Viņa ārstējās slimnīcā un piedzīvoja brīdi, kad pasludināja 2.pasaules kara beigas. Aiz prieka, ka karš beidzies, viņa izskrēja ārā, lai kopā ar citiem svinētu. pēc tās viņa vairs tā īsti neatveseļojās. 1946. gada 15. oktobrī, tikai 35 gadu vecumā, Elvīra aizgāja mūžībā no plaušu tuberkulozes.