2.diena – Manas dzimtas sieviete #5DienasDzimtasVesturei #Ciltskoki
Šodien vēlos pastāstīt par
sievieti, kuras dzīve bija īsa, bet ļoti spilgta. Tā ir mana vecmāmiņa Elvīra
Milda Zābaks (dz. Vēkšējs 1911–1946). Viņa dzimusi Lubānas “Prodos”, turīga
saimnieka ģimenē. Kristīta Lubānas evaņģēliski luteriskajā draudzē, un viņas
dzimtas saknes meklējamas Lubānas muižas Osnos.
Elvīra mācījās Kaucmindes
mājturības skolā, kuru pabeidza 1936. gada 2. oktobrī, tās 14. izlaidumā. No tā
laika palicis foto ar viņas darināto tautastērpu, bet pašas izrakstītais pērļu
vainags šodien mūsu ģimenē tiek glabāts kā īsta relikvija. Saktiņas lieku nu
jau pie sava tautastērpa
1934.gada Lubānas draudzes
uzsaukto un laulāto grāmatā lasāms, ka Elvīra un Nikolajs Krēsliņš bijuši
trīsreiz uzsaukti laulībai, bet līgava atteikusies. Droši vien sirds juta, ka
šis nav īstais ceļš.
Un tā arī bija – jau pēc dažiem gadiem, 1940. gada 8. aprīlī, viņa bija
pierakstīta Bērzaunes pagasta Meirānos, precējusies ar Eduardu Zābaku, manu
vectēvu. Laulību ieraksts nav saglabājies, bet zināms, ka viņi apprecējās pret
Elvīras vecāku gribu. Mīlestība bija stiprāka par ģimenes noteikumiem. Šis
fakts atbilst arī manas mammas stāstītajam, ka Elvīra precējusies mīlestības
dēļ.
1941. gada 16. oktobrī piedzima
viņu pirmdzimtā — Dzidra Minna Zābaks, bet jau nākamajā gadā viņa nomira no
plaušu karsoņa, vēl nebūdama gadu veca.
Šis zaudējums bija smags. Kad
1943. gadā piedzima mana mamma, vectēvs viņu steidzīgi lika kristīt savā ticībā
- pareizticībā, cerībā, ka šoreiz Dievs bērnu pasargās.
Elvīra pati jau tajā laikā
slimoja ar tuberkulozi. Viņa ārstējās slimnīcā un piedzīvoja brīdi, kad
pasludināja 2.pasaules kara beigas. Aiz prieka, ka karš beidzies, viņa izskrēja
ārā, lai kopā ar citiem svinētu. pēc tās viņa vairs tā īsti neatveseļojās.
1946. gada 15. oktobrī, tikai 35 gadu vecumā, Elvīra aizgāja mūžībā no plaušu
tuberkulozes.
