Saviļņojošs brīdis pētniecībā

5.diena – Saviļņojošs brīdis pētniecībā #5DienasDzimtasVesturei #Ciltskoki

Pēdējais ieraksts šajā izaicinājumā. Rakstu to ar dalītām sajūtām, jo šīs piecas dienas bija brīnišķīgs atskats uz saviem nozīmīgākajiem atklājumiem. Šoreiz dalījos tikai ar dažiem spilgtākajiem — bet zināms, ka katram pētniekam atvilktnē glabājas vēl desmitiem stāstu, kas tikai gaida savu brīdi.

Ikvienam dzimtas pētniekam ir tie īpašie mirkļi, kuros sirds sāk sisties straujāk — kad pēkšņi saproti: Esmu atradis kaut ko īstu. Dzīvu. Daļu no sevis,

Mans pirmais patiesais saviļņojums nāca brīdī, kad atradu ierakstu par savu vecvecvecāku — Dāvja Zābaka (1830–1892) un Minnas Godavīrs (dz. 1849–?) — laulībām 1875. gadā Bērzaunes pareizticīgo baznīcā. Tā man bija kā loga atvēršana uz pagātni — pēkšņi dzimta ieguva kontūras, sejas, stāstu.

Spilgti atceros 2010. gadu, kad ar milzu sajūsmu šo atradumu rādīju mājiniekiem. Visi bija pārsteigti, ka iespējams atrast tik senu dokumentu. Izdrukāts tas izskatījās gluži kā īsta laulību apliecība — toreiz sajutos kā būtu atradusi sen glabātu noslēpumu. Šodien, protams, zinu, ka tas ir pavisam parasts pareizticīgo draudzes pirmslaulību aptaujas dokuments, taču tā nozīmīgumu tas nemazina — tie pirmie soļi vienmēr paliek īpaši.

Man ļoti paveicās — ģimenes arhīvā bija saglabājušies daži dokumenti par 20.gs. sākumā dzīvojušajiem vecvecākiem. Tie kļuva par manu pirmo atspēriena punktu, aizvedot tieši līdz baznīcgrāmatām, digitalizētiem ierakstiem un neskaitāmām stundām pie datora, kur katra atrastā rindiņa bija kā maza mozaīkas daļa lielajā dzimtas stāstā.

Toreiz internetā vēl nebija pieejami 1935. gada tautas skaitīšanas un 1941. gada iedzīvotāju reģistri — tos skatīju tikai pēc pāris gadiem, dodoties uz arhīvu. Tā bija cita pētniecības pasaule: mapes, papīri, klusinātas sarunas, lapu sausais čuksts un satraukums brīdī, kad atver dokumentu un zini — tur ir tava ģimene. Katrs atradums bija kā maza, personiska uzvara.

Un, kaut šodien daļa iespēju atkal kļūst ierobežotākas, datu regulas dēļ, man šķiet — mēs vienkārši atgriežamies pie pētniecības būtības: pacietības, iedziļināšanās un prieka par katru jaunu stāstu. Jo dzimtas vēsture nav tikai fakti un datumi — tā ir sajūta, ka, izprotot pagātni, mēs soli pa solim iepazīstam paši sevi.

Izmeklēšana priekš laulāšanas

Zābaku dzimta - pirmssākumi

Zābaku dzimta

 

Mistērija vai leģenda

 

4.diena – Mistērija vai leģenda #5DienasDzimtasVesturei #Ciltskoki

Kārlis Strazdiņš (dz.Stalbē 1888–1941), Pētera un Trīnes (ex.Gersdorf, dz.Cakalovs) dēls

Ģimenē vienmēr tika stāstīts, ka Kārli pasaules kara sākumā nošāvuši vācieši – it kā viņiem bijis vajadzīgs zirgs. Nebija pat skaidri zināms, kura kara sākumā.

Paldies Augstrozes puses pētniekiem, kuri palīdzēja noskaidrot, ka šāds notikums tiešām ir bijis. Izrādās, ka 2. pasaules kara sākumā Vaičaku mājās nošauti divi Kārļi Strazdiņi – tēvs un dēls.

Periodika.lv atradu rakstus, kas šo traģēdiju izskaidro – 1941. gada 4. jūlijā viņus, atkāpjoties, nošāva čekas bandīti.
Pēc gada, vācu laikā, vietā, kur nošauti Vaičaku māju saimnieki, piemiņai tika iestādīta liepu aleja.

Pētniecības gaitā radās arī citi jautājumi.

Kārļa Strazdiņa (un viņa brāļa Teodora) dzimšanas ieraksts līdz šim nav atrasts – ir pārskatīti Straupes, Augstrozes un Rubenes draudžu grāmatu ieraksti.

Pirmā drošā ziņa par ģimeni un Kārli ir no Stalbes pagasta revīziju ruļļiem, kur minēts, ka Strazdiņi dzīvojuši Lielneikenos.

1901. gadā ģimene pārceļas uz mātes Trīnes dzimtajām mājām – Vaičakām, Dauguļu pagastā.

Savukārt 1913. gada iedzīvotāju sarakstā norādīts, ka Kārlis tobrīd atgriezies no dienesta armijā.

No 1935. gada Tautas skaitīšanas ģimenes kartiņas redzams, ka Kārlis ar sievu Zelmu dzīvo Vaičakās, un viņš ir norādīts kā ģimenes galva.

Īpaši nozīmīgs atradums ir arī Kārļa miršanas izziņa – tajā norādīts nāves cēlonis: nošauts no sarkanarmieša.

Tas ir pilnīgi pretējs tam, kas ģimenē tika stāstīts gadu desmitiem.

Nav grūti saprast, kāpēc – padomju laikā šādu patiesību nedrīkstēja ne tikai stāstīt, bet pat zināt.

Pieļauju, ka brālis Teodors, vēlēdamies pasargāt savu ģimeni no iespējamām represijām, stāstīja nepareizu versiju un pat noklusēja, ka Kārlim bijusi sieva un bērni. Kārļa dzimtas zars ir aprāvies, bez turpinājuma.

Īpaša fotogrāfija

3.diena – Īpaša fotogrāfija #5DienasDzimtasVesturei #Ciltskoki

Šī fotogrāfija man ir īpaša. Tajā redzams cilvēks, kurš reiz nopirka māju, kurā šobrīd dzīvoju – Andrievs Avotiņš (1872–1911) no Ļaudonas dr. Odzienas pagasta KalnaRēķiem.
Viņš 1895. gadā iegādājās Sarķu saimniecību, un drīz pēc tam tajā ieveda sievu Lotti (dz. Vagars-Vagals).
Viņiem piedzima dēli – Artūrs un Alfons. Abi mazie zēni redzami šajā bildē.

Kad Andrievs nomira 39 gadu vecumā, atraitne palika viena ar diviem bērniem.
Vēlāk saimniekošanu pārņēma Alfons, jo Artūrs 1.pasaules  kara laikā devās uz Krieviju un brīnumainā kārtā pārdzīvoja 1937. gada laikā.
Arī Alfons aizgāja agri – 36 gadu vecumā, atstājot sievu ar trim maziem bērniem.
Liktenis it kā atkārtojās…

Un tomēr – viņi izdzīvoja. Viņu dzīvība un spēks turpina dzīvot mūsu dzimtā arī šodien. Brīžiem ir sajūta, ka senči elpo pār plecu, noskatoties mūsdienu iedzīvotāju darbā un dzīvēs. Varbūt sargā? Es ceru…

Avotiņu dzimta Ļaudonas dr. Odzienas muižas Kalnarēķos. Pirms 1911.gada 

Brāļi un māsas Avotiņi. Pieņemu, ka Emmas Avotiņas (1892. - 1972.) iesvētības. Pirms 1911.g.

Sarķu Avotiņi ceļā 

 

Manas dzimtas sieviete

2.diena – Manas dzimtas sieviete #5DienasDzimtasVesturei #Ciltskoki

Šodien vēlos pastāstīt par sievieti, kuras dzīve bija īsa, bet ļoti spilgta. Tā ir mana vecmāmiņa Elvīra Milda Zābaks (dz. Vēkšējs 1911–1946). Viņa dzimusi Lubānas “Prodos”, turīga saimnieka ģimenē. Kristīta Lubānas evaņģēliski luteriskajā draudzē, un viņas dzimtas saknes meklējamas Lubānas muižas Osnos.

Elvīra mācījās Kaucmindes mājturības skolā, kuru pabeidza 1936. gada 2. oktobrī, tās 14. izlaidumā. No tā laika palicis foto ar viņas darināto tautastērpu, bet pašas izrakstītais pērļu vainags šodien mūsu ģimenē tiek glabāts kā īsta relikvija. Saktiņas lieku nu jau pie sava tautastērpa

1934.gada Lubānas draudzes uzsaukto un laulāto grāmatā lasāms, ka Elvīra un Nikolajs Krēsliņš bijuši trīsreiz uzsaukti laulībai, bet līgava atteikusies. Droši vien sirds juta, ka šis nav īstais ceļš.
Un tā arī bija – jau pēc dažiem gadiem, 1940. gada 8. aprīlī, viņa bija pierakstīta Bērzaunes pagasta Meirānos, precējusies ar Eduardu Zābaku, manu vectēvu. Laulību ieraksts nav saglabājies, bet zināms, ka viņi apprecējās pret Elvīras vecāku gribu. Mīlestība bija stiprāka par ģimenes noteikumiem. Šis fakts atbilst arī manas mammas stāstītajam, ka Elvīra precējusies mīlestības dēļ.

1941. gada 16. oktobrī piedzima viņu pirmdzimtā — Dzidra Minna Zābaks, bet jau nākamajā gadā viņa nomira no plaušu karsoņa, vēl nebūdama gadu veca.

Šis zaudējums bija smags. Kad 1943. gadā piedzima mana mamma, vectēvs viņu steidzīgi lika kristīt savā ticībā - pareizticībā, cerībā, ka šoreiz Dievs bērnu pasargās.

Elvīra pati jau tajā laikā slimoja ar tuberkulozi. Viņa ārstējās slimnīcā un piedzīvoja brīdi, kad pasludināja 2.pasaules kara beigas. Aiz prieka, ka karš beidzies, viņa izskrēja ārā, lai kopā ar citiem svinētu. pēc tās viņa vairs tā īsti neatveseļojās. 1946. gada 15. oktobrī, tikai 35 gadu vecumā, Elvīra aizgāja mūžībā no plaušu tuberkulozes.