Cēsu apriņķa Sāvienas (Sawensee) muiža atradās Sāvienas ezera krastā, Ļaudonas ev.lut.draudzes novada teritorijā. Muižas teritorija bija mainīga, saistīta ar saimniecību pirkšanu, pārdošanu.
No Jāņa Elmera foto aprakstiem Draugiem.lv galerijās :
1. daļa: Saule uzleca
Sāvienas vakā agrāk bijušas šādas apdzīvotas mājas: Tilgaļa Siliņi,(domāju tā varēja saukties Silgali un Zīliņi). Nainieši, Jokas, Muižnieki, Dieviņi, Valgales – Lāčupji, Rutki, Nātši, ar Caunarēm, Silieši, Rucani, Ķoģi, Vageliņi, Kalpji, Ķizelsarķi, Rēķi, Sarķi, Sprūdas, Pekstiņi, Garņi, Aizlimeņi, Ditmaņi, Ķikevēji, Matnieki, Vīcieši, Aizarmatas, Treķelāri, Bebrasala, un Petčornieki. Bez zemniekiem bija arī bezzemnieki kas sev un ģimenei iztiku gādāja strādādami muižas laukos, un pie zemniekiem strādāja par dienas strādniekiem. Nebija viegli arī zemniekiem, kuri rentēja muižas zemi. Par tās izmantošanu muižai bija jāmaksā nodevas un jāsūta savi cilvēki muižas klaušās. Zemniekiem, par to ka izmantoja muižas zemi, muižas laukos bija jānopļauj 2 pūrvietas rudzu, 2 pūrvietas miežu, jānorok 1 pūrvieta kartupeļu, jānoplūc 2-vas pūrvietas linu, jānopļauj10 pūrvietas siena un jāmaksā 60 – 100 rubļi naudas. Muižnieki toreiz bija atbrīvoti no nodokļiem, nodokļu nasta gūlās uz zemnieku pleciem. Neskatoties uz smago klaušu un nodevu nastu, zemnieku labklājības līmenis pamazām pieņēmās, jo ilgu laiku, gandrīz 40 gadu, nebija postošu karu.
Jānis Elmers10. sep 2017 12:05
Bet tad nāca 1695. g., un viss izmainījās. Sākās neražas un bada gadi. Vasarā no pat Jāniem līdz Miķeļiem ir auksts laiks, līst ledains lietus, un ir lielas grūtības ar lopbarības ievākšanu lopiem. Nosalst vasaras labība un dārza augļi, jā kas arī uzaug, ražas tikpat kā nav. Sākās neiedomājami grūti bada un slimību gadi. Vācu vēsturnieks Kelha tos raksturo kā ļoti dramatiskus. Lielā slapjuma dēļ rudzus zemnieki var sākt sēt tikai īsi pirms Miķeļiem līdz ar to 1696. g. jūtams liels maizes trūkums. Cilvēki izdilst, kļūst bezspēcīgi krīt pie zemes, un mirst.. Un vēl kā, par nelaimi arī nākamā vasara ir auksta un lietaina. Labības raža atkal vāja. Zemnieki spiesti atlaist strādniekus jo nav, ar ko tiem par darbu maksāt. Lauki paliek neapstrādāti sākas neaprakstāms bads, ko vēl pastiprina lielais aukstums. Nākošā 1697. g. sākumā. Bada cietēji, lai nenomirtu badā ēd visu ko var dabūt. Lai kaut kā izvilktu dzīvību ēd pelavas, mēslus, pat savus izkārnijumus, un sprāgušus lopus. Turklāt visu ēd nevārītu un neceptu. Kāda zemniece apēdusi pat savu bērnu, un pēc tam arī pati tūlīt nomirusi. Neskatoties uz visām pūlēm saglabāt dzīvību, ar neapraktiem līķiem ir pilnas visas malas. No bada novārgušiem cilvēkiem nav pa spēkam sasalušā zemē tos apglabāt un tie nomiruši mētājas līdz pavasarim, kad tos sakrauj vezumos un apglabā kopējā bedrē. Kurzemē un Vidzemē šinī laikā bada nāvē mirst vairāk par 50 000 cilvēku.
Jānis Elmers10. sep 2017 12:06
Ar to vēl nedienas nebeidzas. 1700. g. sākas tā sauktais Ziemeļu karš, kurā pret zviedriem, toreizējiem Vidzemes kungiem, vienoti cīnās poļi-sakši, krievi un dāņi. Karš ilgst 10 gadus un beidzas ar lielu mēra epidēmiju. Šinī laikā vai ik gadus Sāvienai un Ļaudonai cauri brāžas lieli mežonīgo ienaidnieku bari nesaudzīgi visapkārt, postīdami, laupīdami, dedzinādami, slepkavodami un aizvezdami ļaudis gūstā. Sevišķi daudz nākas ciest no kazakiem kas, nākdami no Sēlpils, pa ceļam visu posta un dedzina. Laupa ne tikai lopus, bet aizved gūsta arī zemniekus sevišķi daudz nākas ciest ļaudoniešiem. Cilvēki sabēg mežos, paķerdami līdzi tikai ēdamo un vērtīgākās mantas. Sevišķi briesmu pilns ir 1708. g. 28. augusts, kad Sāvienā un Ļaudonā iebrūk kalmuki, kas atkal nežēlīgi posta un dedzina, visu kas vēl palicis pāri neizpostīts pēc kazaku posta darbiem. Vēl ar to it kā grūtību šinī nežēlīgajā laukā būtu par maz, zviedru karaspēks, no jau tā izbadējušamies zemniekiem prasa pārtiku un zirgu šķūtis. Kas, jau tā novārgušos zemnieku zirgus nobeidz pavisam. Cilvēki, neredzēdami trūkumam gala, dodas nezināmā svešumā.
Jānis Elmers10. sep 2017 12:06
Beidzot kad rimis kara troksnis un Vidzeme ir nokļuvusi krievu pārvaldīšanā, un beidzies arī šausmas nesošais mēris, Sāvienā ir kā izmiris, visapkārt postaža. Zeme palikusi atmatā neapstrādāta, bet atgriezies muižkungs, palikušiem zemniekiem liek celt nodedzinātās muižas ēkas un nesaudzīgi piedzen pa kara laikiem iekrājušos parādus. Šajos šausmu laikos Sāvienas vakā mēra laikā izmiruši šādi ciemati: Aizliemeņi, Ditmaņi, Ķikavēji, Matnieki, Vīcieši, Aizarmatas, Treķelāri, Bebrasala un Pečornieki. Palikuši tikai nedaudzi zemnieki: Stoķos un Muižniekos katrā pa četri. Ancīša Jeiskās pieci Siliņos seši, Zeltiņos pat septiņi (Jānis, Ērmanis, Andžs, Matīss, Matša, Indriķis un Jānis), bet Dzīslās, Kalpjos un Pekstiņos tikai pa vienam. Treķeļos, Sakara Dauziņos un Cekulauros ir katrā pa divi saimnieki. Vēl no muižas laikiem ir Lāču krodzinieks ar savu sievu Annu un tie arī ir visi zemnieki, kas pēc šausmu laikiem izdzīvojuši. Ļaudonas Otrā baznīcas grāmatā ir minēts, ka 1762. g. pa Krustpils-Madona lielceļu Sāvienai cauri gājis 20 000 vīru liels karaspēks. Pie Ļaudonas karaspēks cēlies pāri Aiviekstei. Lai tāds daudzums vīru pārceltos, uzcēluši pontona tiltu un ierīkojuši divas pārceltuves. Kurā laikā celta Savienas muižas pils, vai tā pa kara laikiem saglabājusies vai, celta no jauna, man nav zināms. Zināms tikai tas, ka pirmie īpašnieki bijuši, Tīzenhauzenu dzimta. Muiža, kādu laiku gājusi no rokas rokā, līdz 1834-tā gadā par 35 000 sudraba rubļiem muižu nopērk Pēteris Helmersons.
Jānis Elmers10. sep 2017 12:08
Pirms nodedzināšanas muižas pils otrā stāvā bijusi stikla oranžērija, kur kungi audzējuši dažādas palmas un citus silto zemju augus. un treipūzis, kurā audzētas vīnogas. No vīnogām gatavots vīns un pils ziemeļu puse bijis uzbūvēts pagrabs vīna uzglabāšanai. Pils dienvidu pusē uz ezera krasta bijusi lapenīte, tējas namiņš tējas dzeršanai Apkārt pilij līdz pat saimniecības ēkām, un gar ezera krastu bijis parks. Parkā bija daudz valrieksta koku kastaņu, vāczemes liepas, duglasa egles un citi koki. Lielmāte slimojusi ar plaušu slimību, muižkungs parka malā sastādījis divas egļu rindas un starp rindām ierīkojis celiņu, kur lielmātei pastaigāties un ieelpot no skujām plūstošo dziedinošo gaisu. Svētdienās kungi braukuši uz lielmežu, kur pastaigājušies pa uz Lielās lienas ierīkoto promenādes ceļu. Ezera dienvidu galā muižkungs ierīkojis savām preilenēm peldvietu, uz kuru no lielceļa veda liepām apstādīts šaurs celiņš tikai kā var izbraukt ar karieti. Tā kā preilenes ilgi gulēja, peldvieta bija izvēlēta, lai to apspīdētu pēcpusdienas saule un no Sila būtu aizvējš. Vilciņu Emīls stāstīja, ka zemnieku puiši gājuši krūmos lūrēt, kā muižniek meitas garos kreklos peldas.
Jānis Elmers10. sep 2017 12:13
Pie pašas pils bija liels augļu dārzs, tas bija arī ceļa otrā pusē. Dārzā, bez dažādām ābeļu šķirnēm bija sešas bumbieres daudzas plūmes un ķirši. Dārza ziemeļu malā bija ierīkota ābolu žāvētava. Tā bija neliela glīta zaļā krāsā ar baltām svītrām nokrāsota mājiņa. Mājiņā iekšā bija liela sarkano ķieģeļu krāsns ar daudzām metāla durtiņām, kuras atvēra un krāsnī ievietoja pannas ar žāvēšanai sagatavotiem āboliem.. Muižkungam bija tiesības medīt arī zemnieku mežos un laukos, kā arī ezerā zvejot zivis. Zemniekiem šādu tiesību nebija. Muižkungs bieži rīkoja viesības ar medībām un zivju zveju un citām izpriecām. Meži bijuši bagāti ar medījumu, un ezers bagāts ar dažādām zivīm. Nārsta laikā varējis zivis raust ar grābekli.
Jānis Elmers10. sep 2017 12:17
Luggen, Ebershof, tagad Aburtmuiža.
Liģene kādreiz ir bijusi atsevišķa patstāvīga muižā. Virsbīskaps (Arhibīskaps) Kaspars Linde kādam Ebbertam Ļaudonas dikstritā dāvājis 1 arklu zemes. Uz šīs zemes tad tikusi uzcelta muiža. 1955. g. 100-gadīga Bramane, kura toreiz dzīvojusi, Lejasmizās kalpu mājā stāstīja, ka pirmā muiža uzcelta no koka uzkalniņā pie dīķa ap pus kilometru no tagadējās Aburtmuižas. Muižā iespēris zibens un tā nodegusi. Vēlāk muižas ēka atjaunota, bet atkal iespēris zibens un tā nodegusi otrreiz. Tad tā uzcelta tagadējas muižas ēkas vietā. Vēl 1935. g. koka muižas vietā auga divas resnas simtgadīgas liepas. Padomju laikā 100 metrus no bijušās muižas ēkas zibens iespēra tur uzceltā mājā un bojā gāja tās saimnieks. Sasperti tika arī elektriskās līnijas stabi, kas gāja tur garām. Ebberta pēcnācējs Valters Ebberts bija nākamais muižas īpašnieks, kas muižu saņēma no poļu ķēniņa Sigismunda VI 1591. g. 10. janvārī, kā (Mannlehurecht). Muiža ‘’šai dzimtai piederēja līdz 1683. g.. Karl Gutavs Ebberts Liģeni 1731. g. 5. jūl. par 800 dālderiem pārdeva savam padēlam, kārtības tiesu adjutantam Adolfam Fridriham fon Fuhsim. Pēdējais to 1744. g. par 2000 dālderiem pārdod leitnant tam Pēterim Mulleram. Par to pašu cenu 2000 dālderiem, 1749. g. 13. martā muižu nopērk Magnuss Jānis Geiste, kurš pēc 11 gadiem 1761. g. 3. augustā to atkal par 4000 dālderiem pārdod leitnantam Antonam Barklajam de Tolli. No de Tolli atstātās mantas vairāksolīšanā 1784. g. 38. jūnijā par 32 000 sudraba rubļiem muižu iegūst Ļaudonas īpašnieks kapt. s Eberhards Johans fon Meiners. Pēc tam tā pēcnācējs Fridrihs fon Meiners 1843. g. 18. decembrī, par tādu pašu summu 32 000 sudraba rubļiem Liģeni pārdod kārtības tiesnesim – adjutantam Pēterim fon Helmersenam un tā kļūst par Sāvienas muižas palīgmuižu. Sāvienas muižai vēl piederēja „Biržu muiža” Ozolmuiža un Šņapsta muižiņa.
Vācbaltu muižniecības dzimtas fon Helmersen (von Helmersen) valdījumā bijušas dažādas muižas mūsdienu Latvijas teritorijā, tajā skaitā arī Sāvienas (Sawensee) muiža kopš 1660.gada. Pirms tam muiža saistīta ar Tīzenhauzenu dzimtu. 1590.gadā Polijas karalis to apstiprinājis Kristianam Vāgneram (Christian Wagner) . Muižai vairākas reizes mainījušies īpasņieki, līdz tā nonākusi Zviedrijas kroņa īpašumā. Sāvienas muižas pils nodegusi 1905.gadā.
1638.gada revīzijā ir uzskaitītas Sāvienas muižā esošās saimniecības. Agrākos zviedru arklu revīziju datos Sāvienas muiža nav iekļauta (Zviedrija šo teritoriju nav vēl pakļāvusi, vai revīziju materiāli nav saglabājušies).
(informācija no grāmatas Sāvs nāk)
1781.gada draudzes locekļu sarakstā uzskaitītas Ļaudonas ev.lut.draudzes novadam piederošās apkārtējo muižu saimniecības un to iedzīvotāji.
1782.gada dvēseļu revīzijā norādīta muižas piederība Ļaudonas draudzes novadam, uzskaitītas Šnapste, [Satzing], Ķunci, Muižas Kripan, LejasMize, KalnaMize, Anzuļi, [Teewesch Keipan], Kanger, Stukkul, Pasiles, Pārgal, Raibai, Girle,
1837.gada Ļaudonas draudzes locekļu sarakstā uzskaitīti šādu Sāvienas muižas saimniecību iedzīvotāji: Akaslejas, Anzuļi, Augstaiskalns, Dzērves, Dzīšļi, Girle, Gnīdiņ, Jauniga, Jokste, Kangār, Kaupernieki, Krīpan, Ķunce, Lauri, KalnaMize, LejasMize, Pasiles, Pārgal, Sala, KalnaŠnapstes, LejasŠnapstes, Sauleskalns, Silegala Driķi, Ozolmuiža, Cūkas krogs, Āres, Skalle krogs Ewsthof (Aiviekstes muiža?), Caunes.
1845.gadā Sāvienas muižai pievienotas 7 lauku sētas no Laudonas privātmuižas un 4 no Aburta privātmuižas. Veikta papildus dvēseļu revīzija šajās saimēs.
1858.gada dvēseļu revīzijā uzskaitītas šādas saimniecības : Šnapste, Ķunce, Āres, Krīpāni, LejasMizes, Dzērvenieki, KalnaMizes, Kaupernieki, Anzuļi, Kangari, Salas, Pasiles, Pārgul, Škūnan, Silegal, Jokste, Jaunigas, Dzīšļi, AugstaKalns, AkkasLejas, Sauleskalns, Sarķi, Vagali, Nainieši, Sāvienas Jokkas, Zīliņi, Muižnieki, Caunes, Kubuliņ Salas, Jaunzemes.
1866.gadā pēc pagastu pašvaldību likuma pieņemšanas šajā teritorijā dibināts Sāvienas pagasts. (Arhīvā skatāmi pagasta ruļļi un iedzīvotāju saraksti) Pagastu un apriņķus likvidēja 1949. gada 31. decembrī, administratīvi teritoriālās reformas rezultātā. Laikā no 1950.gada līdz 1962.gadam Sāvienas teritorija tika iekļauta Krustpils rajona robežās. Apvienojot Jēkabpili un Krustpili, Sāviena atkal tika pievienota Madonas rajonam.
Mūsdienās Sāvienas pagasta teritorijas lielākā daļa iekļauta Madonas novada Ļaudonas pagastā un nelielas teritorijas Kalsnavas pagastā un Jēkabpils novada Variešu pagastā.
.jpg)