5.diena –
Saviļņojošs brīdis pētniecībā #5DienasDzimtasVesturei #Ciltskoki
Pēdējais
ieraksts šajā izaicinājumā. Rakstu to ar dalītām sajūtām, jo šīs piecas dienas
bija brīnišķīgs atskats uz saviem nozīmīgākajiem atklājumiem. Šoreiz dalījos
tikai ar dažiem spilgtākajiem — bet zināms, ka katram pētniekam atvilktnē glabājas
vēl desmitiem stāstu, kas tikai gaida savu brīdi.
Ikvienam
dzimtas pētniekam ir tie īpašie mirkļi, kuros sirds sāk sisties straujāk — kad
pēkšņi saproti: Esmu atradis kaut ko īstu. Dzīvu. Daļu no sevis,
Mans pirmais
patiesais saviļņojums nāca brīdī, kad atradu ierakstu par savu vecvecvecāku —
Dāvja Zābaka (1830–1892) un Minnas Godavīrs (dz. 1849–?) — laulībām 1875. gadā
Bērzaunes pareizticīgo baznīcā. Tā man bija kā loga atvēršana uz pagātni —
pēkšņi dzimta ieguva kontūras, sejas, stāstu.
Spilgti atceros
2010. gadu, kad ar milzu sajūsmu šo atradumu rādīju mājiniekiem. Visi bija
pārsteigti, ka iespējams atrast tik senu dokumentu. Izdrukāts tas izskatījās gluži
kā īsta laulību apliecība — toreiz sajutos kā būtu atradusi sen glabātu
noslēpumu. Šodien, protams, zinu, ka tas ir pavisam parasts pareizticīgo
draudzes pirmslaulību aptaujas dokuments, taču tā nozīmīgumu tas nemazina — tie
pirmie soļi vienmēr paliek īpaši.
Man ļoti
paveicās — ģimenes arhīvā bija saglabājušies daži dokumenti par 20.gs. sākumā
dzīvojušajiem vecvecākiem. Tie kļuva par manu pirmo atspēriena punktu, aizvedot
tieši līdz baznīcgrāmatām, digitalizētiem ierakstiem un neskaitāmām stundām pie
datora, kur katra atrastā rindiņa bija kā maza mozaīkas daļa lielajā dzimtas
stāstā.
Toreiz
internetā vēl nebija pieejami 1935. gada tautas skaitīšanas un 1941. gada
iedzīvotāju reģistri — tos skatīju tikai pēc pāris gadiem, dodoties uz arhīvu.
Tā bija cita pētniecības pasaule: mapes, papīri, klusinātas sarunas, lapu
sausais čuksts un satraukums brīdī, kad atver dokumentu un zini — tur ir tava
ģimene. Katrs atradums bija kā maza, personiska uzvara.
Un, kaut šodien
daļa iespēju atkal kļūst ierobežotākas, datu regulas dēļ, man šķiet — mēs
vienkārši atgriežamies pie pētniecības būtības: pacietības, iedziļināšanās un
prieka par katru jaunu stāstu. Jo dzimtas vēsture nav tikai fakti un datumi — tā
ir sajūta, ka, izprotot pagātni, mēs soli pa solim iepazīstam paši sevi.

Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru