Interese par dzimtas saknēm manī dzīvo jau kopš pusaudzes gadiem. Toreiz, 90tajos gados, pēc mammas stāstiem uzzīmēju savu pirmo četru paaudžu dzimtas koku. Tas tapa laikā, kad pie mums ciemojās radi no Austrālijas un Sibīrijas, un pirmo reizi pa īstam sajutu, cik plašs, daudzveidīgs un aizraujošs ir stāsts, kura daļa esmu arī es.
Gadu gaitā interese neizzuda. Tā tikai uz laiku pieklusa, līdz pienāca brīdis, kad pēc abu vecāku aiziešanas mūžībā radās vēl lielāka vēlme sameklēt atbildes uz jautājumiem, kurus vairs nebija iespējams uzdot. Tad sākās nopietns dzimtas izpētes ceļš – baznīcgrāmatu lasīšana, arhīvu apmeklējumi, muzeju krājumu izpēte, braucieni uz baznīcām un citām vietām, kur vēl saglabājušās vēstures liecības. Vēlāk tam pievienojās arī DNS testu sniegtās iespējas, kas reizēm palīdz atrast atbildes, bet reizēm rada jaunus jautājumus un negaidītus līkločus.
Pēdējā laikā esmu atradusi vēl ko īpašu – savu tautastērpu. Nevis kāda novada autentisku tērpu, bet jaunradi, kurā atspoguļojas manas dzimtas daudzveidīgās saknes. Tajā savijušies daudzi dzīpari – gluži tāpat kā manā dzimtā un manā dzīvē. Tas ir stāsts par piederību nevis vienai vietai, bet cilvēkiem, kuru ceļi gadsimtu gaitā saplūduši vienā pavedienā.
Labprāt dalos savā pieredzē ar citiem. Palīdzu meklēt senčus, skaidrot dokumentus, orientēties avotos un spert pirmos soļus dzimtas izpētē. Man patīk redzēt brīdi, kad cilvēks pirmo reizi atrod sen neredzētu radu vai atklāj kādu dzimtas noslēpumu, kas gadiem glabājies arhīvu lapās.
Un tagad esmu atradusi vēl vienu vērtīgu pavedienu – savu sen aizmirsto blogu, kuru reiz rakstīju pirms daudziem gadiem. Tas atkal ir atrasts, un esmu nolēmusi to turpināt. Šeit rakstīšu par atklājumiem, meklējumiem, kļūdām, pārsteigumiem un cilvēkiem, kurus sastopu šajā aizraujošajā ceļojumā pa dzimtas vēstures takām.
Jo katra dzimta ir stāsts. Un katrs atrastais pavediens palīdz šo stāstu izstāstīt pilnīgāk.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru