piektdiena, 2026. gada 30. oktobris

Mans mantojums 2026


 Kad dzirdam vārdu "mantojums", prātā bieži vien nāk mājas, zeme vai materiālas vērtības. Taču man dzimtas pētniecībā un ikdienā mantojums ir kas daudz dziļāks. Savu dzimtas mantojumu es redzu trīs būtiskās lietās:

Mans dārgums ir vecmāmiņas pašas izšūtais vainadziņš un tautastērpa saktas. Katrs dūriens nes sevī viņas rūpību, pacietību un skaistuma izjūtu. Turot tos rokās, es fiziski sajūtu saikni ar savām saknēm.

Mūsu dzimtas albumi un saglabātās melnbaltās fotogrāfijas ir kā logs uz pagātni. Tajās redzamās sejas, skatieni un pat apģērbs palīdz saprast, no kurienes nāku. Šie attēli nav tikai papīrs — tie ir stāsti par cilvēkiem, kuru lēmumi un dzīves gājums ļāva šodien būt man.

Mantojums nav tikai tas, ko saņemam, bet arī tas, kā mēs to cienām un uzturam. Senču kapavietu kopšana man ir miera brīdis, pārdomas un cieņas apliecinājums. Tā ir praktiska rūpēšanās par to, lai mūsu dzimtas piemiņas vietas paliktu sakoptas un atmiņa par viņiem nedzistu.

Mantojums nav stāsts par pagātni — tas ir stāsts par mums šodien. Paldies senčiem par to, ko viņi mums atstājuši, un mūsu uzdevums ir to nest tālāk!


Saviļņojums dzimtas pētniecībā


 Kad skatos uz savas dzimtas pētniecības pieredzi, redzu, ka notikumi attīstās un cilvēki satiekas… kustība notiek pa spirāli, augšup.

Pirmo reizi to pamanīju, pētot sava vectēva vecmammas Minnas Zābakas (dz. Godavīrs) dzīvi. Dzimusi Lazdonas muižā, viņas māte nāca no Bērzaunes. Agri kļuvusi bārene, pārcēlusies no Gatartas uz Skujeni, tad Lauteri. Apprecējusi manu vecvecvectēvu Dāvi Zābaku, arī bāreni. Loks noslēdzies…

Pētot sava tēva senčus 1895. gada tautas skaitīšanā Kupravā, atradu vīra radus, kuri 19. gadsimta vidū pārcēlušies uz Balvu pusi… Nākamais spirāles loks…

Katrs no šiem spirāles lokiem nav tikai nejaušība – tos apliecina dokumentāri pierādījumi. Strādājot ar baznīcu grāmatām un muižu dvēseļu revīzijām, parādās precīza ģeogrāfiskā karte: no Bērzaunes līdz Kupravai. Pētniecībā visvairāk saista tieši šis moments – kad sausi arhīva dati pēkšņi savienojas ar reālās dzīves ceļiem un vietu atmiņu.

Spirāle turpinās – mana mamma mācījusies Bērzaunes pamatskolā. Tajā pašā, kur 20. gadsimta sākumā, pirms Pirmā pasaules kara, strādājis mana vīra vecvectēva brālis Pēteris Avotiņš…

Un atkal spirāle augšup… Esmu atgriezusies Madonas pusē un turpinu pētīt savus senčus, soli pa solim atklājot jaunus dokumentārus apstiprinājumus mūsu dzimtu krustpunktiem.


trešdiena, 2026. gada 28. oktobris

Personība manā dzimtā 2026


Šodien es vēlos pastāstīt par kādu cilvēku no vīra dzimtas, kura dzīvesgājums ir spogulis visam sarežģītajam un traģiskajam 20. gadsimta Latvijas vēstures posmam.

Viņa vārds ir Alfrēds Augusts Plūdums (dzimis Peršteins). Dzimis Krustpilī, bet viņa aktīvākās dzīves un darba gaitas aizritēja Daugavpilī. Par viņa esamību uzzināju no periodikas, kur plaši atspoguļota viņa darbība

Starpkaru Latvijā viņš bija izcila un daudzpusīga sporta personība, kuras vārds skanēja gan Latgalē, gan visā valstī. Alfrēds bija reti sastopams, universāls atlēts, kurš vienlīdz spoži un augstvērtīgi startēja divos krasi atšķirīgos sporta veidos:

Vieglatlētikā: Viņa pamatdisciplīna bija vidējo distanču skriešana, uzrādot lieliskus rezultātus — 1500 m distanci veicot 4:16 sekundēs, 400 m — 52,9 sekundēs un 800 m noskrienot ar laiku 2:00,2.

Ziemas sportā: Ziemā viņš āva kājās daiļslidotāja apavus, kļūstot par Latvijas meistarsacīkšu 2. vietas ieguvēju pāru slidojumā.

Taču viņa devums sniedzās krietni tālāk par personīgajiem rekordiem. Alfrēds bija patiess Daugavpils sporta dzīves dzinējspēks un organizators. Vadot Dzelzceļu aizsargu pulka sporta kluba Daugavpils nodaļu, viņš koordinēja sporta sekciju darbu, sacensību norisi un rūpējās par jaunatnes fizisko audzināšanu. Viņa nopelnus plaši atzīmēja arī tā laika prese — laikrakstā „Latgales Vēstnesis” (1938) un žurnālā „Fiziskā kultūra un sports” (1940) viņš tika raksturots kā viens no ievērojamākajiem reģiona sporta veicinātājiem, liels diplomāts un savas lietas pratējs.

1940.gada pavasarī, sekojot valsts aicinājumam, Alfrēds ar ģimeni nomainīja dzimto uzvārdu Peršteins pret latvisko Plūdums. Taču vēstures rats pagriezās ar nežēlīgu spēku. Uzvārda maiņa neatsvabināja no likteņa, kas skāra Latvijas patriotus.

Alfrēda mājās Daugavpilī, Februāra ielā, valdīja silta un rosīga ģimenes dzīve: sieva Ella un divi mazi bērni — piecgadīgā meitiņa Benita un dēliņš Kārlis, kuram deportācijas brīdī bija tikai daži mēneši.

1941.gada 14. jūnija rīts visu sagrieza kājām gaisā. Okupācijas režīms mērķtiecīgi vērsās pret Latvijas pilsonisko eliti — vīriem, kuri bija aktīvi aizsargi un sabiedriskie darbinieki. Alfrēdu atdalīja no ģimenes un izsūtīja uz ziemeļiem — uz Vjatlagu. Tur, smagajos nometnes apstākļos, viņa mūžs aprāvās 1943. gada 10. maijā, kad viņam bija tikai 40 gadu.

Aiz katra arhīvu ieraksta un preses rindas ir dzīvs cilvēks, kura piemiņu mums ir pienākums sargāt.



otrdiena, 2026. gada 27. oktobris

Īpaša fotogrāfija 2026


 #5DienasDzimtasVēsturei #Ciltskoki

2.diena – Īpaša fotogrāfija 

Katram dzimtas pētniekam ir savi klusie dārgumi un noslēpumi, kas gadiem ilgi glabājušies dziļi albumos vai lādēs, līdz pienāk īstais brīdis tiem atkal redzēt dienas gaismu.

Šī dienas īpašā fotogrāfija man ir kā mīkla, kas joprojām gaida savu atrisinājumu. To atradu pēc vecmāmiņas nāves — viņa to bija saglabājusi ar īpašu gādību un rūpību. Tajā redzami divi nezināmi bērni. Mana intuīcija čukst, ka tas varētu būt mans vecvectēvs Antons (Otto) Romanovskis kopā ar māsu Meliozu bērnības gados, taču simtprocentīgas pārliecības nav, un neviens no radiem šīs sejas vairs neatpazīst. Tomēr fakts, ka vecmāmiņa šo bildi bija tik rūpīgi noglabājusi, liecina, ka tai ir jābūt īpašai.

Šis zudušais mirklis mani atkal aizved atpakaļ pie mūsu saknēm un stāstiem par Romanovskiem no Kupravas...

Ģimenes nostāsti vēsta, ka mūsu Romanovski Latvijā ieceļojuši no Polijas pēc 1795. gada un Kostjuško sacelšanās. Arhīva pavedieni patiešām atklāj muižnieku pēcteču (urodzonych) līniju, kurai vēlāk gan nav izdevies pilnībā juridiski pierādīt savu izcelsmi. Viskrievijas tautas skaitīšanā atrodama ziņa, ka Vitebskas guberņas Ludzas apriņķa Kupravas ferma savulaik atradusies uz grāfienes Marijas Ivanovnas Zabello zemes. Tur, starp senām koka ēkām ar salmu jumtiem, dzīvojusi arī Romanovsku ģimene, kuras datos es beidzot atpazīstu savu vecvectēvu Otto!

Rokoties vēl dziļāk — senākajos Strūžānu draudzes baznīcu grāmatu ierakstos — lasāmi dzimtmuižnieka Jozefa Romanovska (miris 1876. gadā) un Konstancijas (dzimušas Mancevičas) bērnu vārdi: Nikolajs, Kleofs Hipolits (dzimis 1842. gadā), Kamilla Katažina, Karolīna (kura apprecēja Dominiku Cunski) un Anna.

Nikolaja un Valērijas (dzimušas Komarovskas) kuplā saime ar 12 bērniem atstājusi plašu un spēcīgu pēdu mūsu dzimtas kokā. Savukārt Kleofs Hipolits — vēlāk zināms kā Klementijs, mans vec...vectēvs —, kopā ar saviem bērniem Otto un Meliozu mājojis turpat.

Un tomēr... šie divi bērni no vecmāmiņas slepenās krātuves joprojām klusē.


Jau pēc ieraksta publicēšanas FB secināju, ka tie noteikti nav Otto un Melioza, jo vecums nesakrīt. Bet kas gan tie ir? Romanovsku dzimta



pirmdiena, 2026. gada 26. oktobris

PĀRSTEIDZOŠS ATKLĀJUMS 2026


Krustpils puses pētniekiem nebūs pārsteigums, ka pārsteidzošs atklājums var būt kapakmens ar visas dzimtas senāko pārstāvju uzskaitījumu. Jā, tieši tādu krustu es nejauši? atradu Trākšu kapsētā, kaut gan diez vai to var saukt par nejaušību…

Kā jau daudziem no mums, mana iecienītā pastaigu vieta bieži vien ir kapi. Šoreiz izvēlējos seno Trākšu kapsētu, kurā mieru guvis vīra vecvectēvs 20. gadsimta sākumā – Pāpuļu Jānis Krūmiņš (dzimis 1862. gada 2. aprīlī, miris 1927. gada 4. februārī).

Jau vairāk nekā desmit gadus man bija zināms Jāņa dzimšanas ieraksts – viņš dzimis Ungurmuižas Priecumos, saimnieka Pētera un Mades ģimenē. Un viss… ne uzvārdu, nekā. Tikai dzimšanas ieraksts atbilstošā datumā un vietas norāde. Vēlāk uzzināju par īpatnībām Vitebskas guberņas Krustpils draudzē ar uzvārdu piešķiršanu un to vēlo parādīšanos baznīcu grāmatās. Izrādījās, ka Krustpils draudzei par šo laika periodu ir saglabājies tikai īsais laulību reģistrs, kas nedeva cerētās norādes. Atbildi nenesa arī paša Krustpils baznīcas arhīva apmeklējums. Šis dzimtas zars burtiski balstījās tikai uz viena kapakmens un 1897. gada Tautas skaitīšanas ieraksta, kurā norādīts, ka Pāpuļos dzīvo 34 gadus vecais saimnieks Krūmiņš Jānis Pētera dēls un viņa 71 gadu vecā tante Krūmiņa Annuža Indriķa meita.

Un tad nāca šī pavasara lēciens pagātnē un lielais atklājums! Atradu pieminekli ar visas senākās ģimenes uzskaitījumu:

  • Priecumu Pēteris (dz. 1834. – m. 1866.)

  • Sieva Made (dz. 1833. – m. 1864.)

  • Dēls Indriķis (dz. 1858. – m. 1888.)

  • Meita Annuža (dz. 1859. – m. 1870.) 

Rudenī vedu savu jaunatklājumu rādīt Jāņa Krūmiņa mazdēla mazmazdēlam. Liels bija pārsteigums un šoks, kad ieraugot sapratu – augusta lielā vētra tieši šim, tikko pavasarī atrastajam krustam, uzgāzusi koku… Liels paldies kapsētas darbiniekiem par cieņpilnu un saudzīgu attieksmi pret senčiem, pēc iespējas godpilni sakārtojot nolauzto pieminekli.

Vai arī jums kapu pētniecība ir atnesusi šādus meklējumu "atslēgas mirkļus", kad baznīcgrāmatas un arhīvi klusē?


sestdiena, 2026. gada 3. oktobris

 Divas nodarbības novadītas! Paldies tiem, kuri atnāca, uzklausīja un dalījās pieredzē.